Cilvēkiem, attiecības ar naudu, reizēm mēdz būt tikapt dīvainas kā kosmosa mistērijas

Raksta sākumā, gribam iepazīstināt jūs ar diviem pasaulīgiem cilvēku piemēriem.

Aina, no pārmērīgās strādāšanas, atrodas uz spēku sabrukšanas robežas. Viņai ir svarīgi būt pārliecinātai, ka viņas mazais dēlēns, nākotnē saņems labu izglītību, bet vecāki, ja nu gadījumā kas notiek, labu medicīnisko izglītību. Viņa cenšas sakrāt pēc iespējas vairāk naudas, jo tikai tā, viņa jūtas drošībā.

Normunda vecāki, kad viņam 12 gadi, gāja bojā auto katastrofā. Tagad viņam ir 37 gadi, viņš ir celtniecības kompānijas menedžeris un viņa kolēģi uzskata, ka viņš ir biznesmenis – darbaholiķis ar “lielu nākotni”. Viņš uzskata, ka viņam, kā vīrietim, vajag pelnīt pēc iespējas vairāk naudas, jo tas viņam sniedz pārliecību, ka ar viņa vecākiem nekas nenotiks.

Bet ja tu kadreiz iepērcies internetā tad Itālijas Interneta giants Amazon ar savu produktu klāstu, kā sulu spiedes (miglior estrattore di succo) un pat sulu izspiedēji “migliore centrifuga” būs tieši tev laikā!

Tiem cilvēki, kuri drošību meklē naudā, visu laiku ir nepieciešama bagātības palielināšana. Viņi, savā ziņā, ir līdzīgi narkomāniem, kuriem visu laiku arī ir vajadzīga devas palielināšana. Tāda uzvedība var novest pie atsvešinātības ar citiem cilvēkiem, tāpēc, ka tādi cilvēki pārstāj uzskatīt savus tuvos cilvēkus par palīdzības un atbalsta avotu.

Neveiklības sajūta, rīkojieties ar naudu, ir zināma daudziem. Psihoanalītiķi dalās savā pieredzē un stāsta par vairākiem, tipiskiem gadījumiem.
“Es nemīlu tērēt naudu: neaicinu pie sevis ciemos draugus, nedāvinu dārgas dāvanas, neaizdodu naudu…”.

Taupīgums, kas robežojas ar skopumu, var izpausties jebkurās situācijās un aiz tā var slēpties apmaiņa – mantiskā, emocionālā, radošā. Nevēlēšanās tērēt naudu, rodas no tieksmes kompensēt to bezpalīdzības sajūtu, kuru mēs kādreiz esam sajutuši savā bērnībā. Neapzinātā vēlēšanās taupīt, netērēt naudu simboliskā formā, katram cilvēkam, rada drošības sajūtu, pēc viņa ieskatiem. Tāda, pārmērīga neatkarība, dāvina cilvēkam mierinājumu, par kuru viņam, diemžēl, nākas dārgi maksāt: veidot tuvas un uzticības pilnas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem izrādās ir ļoti sarežģīti.

“Es pastāvīgi visiem aizdodu naudu, maksāju rēķinus citu vietā, tērēju milzīgas naudas summas dāvanām pat mazpazīstamiem cilvēkiem…”.

Pārlieku liela izšķērdība var liecināt par neapzinātu un neapmierinātu vajadzību pēc mīlestības, siltuma un pieņemšanas vai tieskmes uz mistiku un vajadzību kļūr pārākam apr citiem, t.i. par visuma pavēlnieku. Cilvēks projicē šo vajadzību uz citiem un cenšas viņu labā darīt daudz laba, aizmirstot par sevi. Nevar teikt, ka viņi “pērk” mīlestību un rēķinās ar to, ka tiks atbalstīti. Drīzāk otrādi, viņi apbruņojas ar kādu sociāli atzītu ideju (palīdzība tuviem cilvēkiem, rūpes par vājākajiem), kura pastiprina tādu rīcību un palīdz paskaidrot citiem, citiem vārdiem sakot, dara jebko, lai tikai neatzītos, ka viņiem pietrūkst visparastākā cilvēku siltuma.

“Manī rada šausmas doma par lūgumu paaugstināt algu. Es par to nevaru runāt ar savu priekšnieku…”.

Ja pret bērnu, jau kopš pašas bērnības izturas ar maigumu, sapratni un mīlestību, tad viņam diez vai radīsies jautājums par savu vērtību. Ja vecāki pret bērnu izturas neiecietīgi, vienā brīdī pieņem, bet jau nākamajā atgrūž, normāla pašvērtējuma sajūta bērnam neveidojas. Tādi bērni, kad izaug, nav spējīgi nošķirt priekšstatu par sava “es” vērtību no sava darba novērtējuma naudas izteiksmē. Novilkt robežu starp cilvēka būtību un savu profesionālo lomu, tādiem cilvēkiem ir grūts uzdevums. Neveiksmes materiālajā jomā viņiem kļūst par psiholoģisko traumu.